Mums bija domāts audzēt telīti, apsēklot un pārdot, jo paši bijām teli pirkuši par 300 latiem. Privātajam mēs būtu to viegli pārdevuši par vismaz 200 latiem, bet viņa, lai varētu nopirkt sev mobilo, telīti bez manas ziņas atdeva uz kautuvi par 78 latiem…
Kādā vakarā ar draugiem skatījos futbola čempionāta finālu. Izdzērām vienu divlitrīgo aliņu. Kad pārnācu mājās, sieva, kā parasti, sāka uz manis bļaut. Es viņai ieminējos par 8. jūnija vītoliņa stādīšanu, kad, to izdzirdot, vecākā meita ieskrēja virtuvē un lēcienā man ar papēdi spēcīgi iespēra pa vēderu… Pēc tās reizes es pat ēst nedrīkstu, ja ēdienu taisījusi mana vecākā meita.
No iesnieguma. “Šā gada 25. maijā pulksten 10 uz tiesas sēdi ierasties nevarēšu – slimības nespējas lapas dēļ. Visiem pieņemtiem lēmumiem un spriedumiem piekrītu.”
Bieži uz darbu un gulēt gāju neēdis. Parasti ieēdu tikai sausu maizi ar kafiju, klāt kādu siļķīti, ko piepirku. Bieži darbā biju gluži bez spēka. Vēl tagad nedrīkstu gulēt uz spilvena un segties ar segu. Vispār dzīvoju pamatīgā stresā, man bieži uznāk pilnīgs dzīves apnikums. Sestdienās un svētdienās man jābēg prom no mājas, jo mani ēd nost. Vietas, kur ateju no stresa, ir darbs un zoles sacensības, kuras biju spiests jau pagājušajā mēnesī pamest. Dalības maksa, ceļš, spēle – tas bija par smagu. Nevarēju vairs atļauties.
